2.Sociālā uzņēmēja aktivitāšu un prasmju koncepts

Padziļināta apmācību satura ceļvedis

2. nodaļa – Sociālo uzņēmēju aktivitāšu un prasmju koncepts

 

Mērķis	Definēt sociālo uzņēmējdarbību, sociālo uzņēmumu, noteikt atšķirību starp tradicionālu un sociālu biznesu, iepazīstināt ar kompetences definīciju un pamatprasmēm, vadoties pēc Eiropas Savienības (ES). Sniegt ieskatu ietekmes definīcijā, sociālā ietekmē un spēja novērtēt sociālo ietekmi.
Metode	PowerPoint prezentācijas, uzdevumi un darbs grupās, interaktīvi rīki, piemēram, slaido.com.
Resursi	Nav nepieciešami specifiski resursi.
Mācību process	Teorētiskajā daļā klātesošie tiks iepazīstināti ar sociālās uzņēmējdarbības definīciju; skaidrota atšķirība starp tradicionālo un sociālo uzņēmējdarbību; iepazīstināti ar definīciju un pamatkompetencēm; noskaidrot, kādas ir sociālā uzņēmēja vajadzības, dzinējspēks un kā to mērīt; kas ir sociālā ietekme un kā to izmērīt, apspriesta vispārīga ietekmes definīcija, tajā skaitā sociāla ietekme un spēja ietekmēt sabiedrību kopumā. Praktiskajā daļā grupās tiks veikta gadījuma analīze, noskaidrojot kāda veida sociālu ietekmi rada minētie uzņēmumu piemēri un pēc kādiem indikatoriem to iespējams izmērīt.

 

Materiāli

Izziņas ceļvedis:

– Šajā sadaļā tiksi iepazīstināts ar sociālās uzņēmējdarbības un sociālā uzņēmuma definīciju.

– Atklāsi atšķirību starp tradicionālo un sociālo uzņēmējdarbību.

– Tiksi iepazīstināts ar prasmes definīciju un pamatprasmēm.

– Uzzināsi, kas nosaka sociālā uzņēmēja vajadzības: kas ir to virzītājspēks un kā to izmērīt.

-Tiksi mācīts noteikt ietekmi, sociālo ietekmi un spēju radīt sociālu ietekmi.

-Iepazīsi dažādus gadījuma analīzes piemērus – kāda veida sociālu ietekmi atspoguļotie uzņēmumi rada un ar kāda veida indikatoriem to iespējams noteikt.

 

Sociālo uzņēmumu lomas raksturojums

Sociālās uzņēmējdarbības raksturojums un definīcija

Sociālie uzņēmēji – pārmaiņu aģenti ar vēlmi padarīt pasauli par mums visiem labāku dzīvesvietu. Mūsdienās būt sociālajam uzņēmējam ir moderni, ar savu darbu izpelnoties uzmanību gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Taču, kas ir tas virzītājspēks, kas sociālos uzņēmējus motivē panākumiem? Vai tā ir vēlme padarīt pasauli par labāku vietu? Vai tā ir biznesa iespēja, kura vienlaikus radītu sabiedrībai būtisku pievienoto vērtību? Vai arī tā ir motivācija, uzlabot savus dzīves apstākļus?

Visapkārt pasaulē ir iespējams novērot sociālo uzņēmēju radītus, inovatīvus risinājumus tiem izacinājumiem ar kuriem mēs – pasaules iedzīvotāji saskaramies. Daži rod risinājumus bērnu higienas apstākļu uzlabošanai, piedāvājot ziepes par pieejamu cenu, citi māca emocionālo inteliģenci un iestājas pret emocionālo vardarbību un daži piedāvā mājas ārsta un aprūpētāja pakalpojumus pat visatīstītakajās valstīs. Ik dienas mēs redzam arvien jaunus piemērus.

Sociālie uzņēmēji ir daļa no kustības – viņi reaģē uz problēmas cēloņiem. Ja  iedziļinās  sociālās  uzņēmējdarbības  būtībā,  tad  iespējams  norādīt,  ka sociālais uzņēmējs nav tikai persona, kura uzsāk uzņēmējdarbību, lai atrisinātu kādu problēmu, bet gan, lai ietekmētu tās rašanās cēloņus. Sociālais uzņēmējs vēlas radīt risinājumu problēmas cēlonim,  struktūrai  vai  sistēmai, kas sākotnēji šo problēmu radījusi.

Kā  apgalvojis  Billijs  Dreitons pasaules  lielākās sociālo  uzņēmēju kopienas Ashoka dibinātājs: „Sociālie  uzņēmēji  netiecas  iedot  zivi  vai  iemacīt makšķerēt. Tie neliksies  mierā līdz  nebūs  pārveidojuši  visu  zvejniecības  nozari”.

Būt  par  sociālo  uzņēmēju  dažkārt  ir  grūti  un  vientuļi.  Darot  jaunas  lietas, saskaroties ar jauniem izaicinājumiem un dažāda veida pretestību, ir labi atminēties, ka tu neesi viens, bet gan daļa no kustības. Nacionālā līmenī un visā pasaulē tev var būt atbalstītāji, kolēģi un līdzgaitnieki, kuri arī darbojas, lai jaunos veidos radītu pozitīvas pārmaiņas.

Moduļa beigās atradīsi norādes uz informāciju par organizācijām un kopienām, kuras var sniegt atbalstu  un padziļinātākas zināšanas.

Sociālā uzņēmējdarbība var tikt un tiek definēta vairākos veidos. Akadēmiķu un nozares pārstāvju vidū joprojām nerimstošas ir diskusijas par “pareizo” definīciju. Taču  vispārīgi iespējams apgalvot,  ka sociālā uzņēmējdarbība sastāv no četriem elementiem:

• tā rada sociālo vērtību;
• tā notiek pilsoniskā sabiedrībā, vai ar tās, kā kritiskā dalībnieka, līdzdalību;
• tai raksturīgs inovācijas elements;
• tā ir ekonomiski nozīmīga.

No tā izriet, ka sociālo uzņēmējdarbību var definēt arī kā: „Sociālo ietekmi veidojoša, ekonomiski nozīmīga darbība, kurā pilsoniskai sabiedrībai kā iniciatoram ir nozīmīga loma, un kurā ir inovatīvi elementi”.

Tradicionāls uzņēmējs  savas  vērtības  radīšanu  organizē,  lai  apkalpotu  tos  tirgus dalībniekus, kuri ērti var atļauties preci vai pakalpojumu, kas rezultējas finansiālas  peļņas  gūšanā. Sociālais  uzņēmējs neparedz un neorganizē būtiskas finansiālas peļņas gūšanu sev vai saviem investoriem, kuri lielākoties ir labdarības vai publiskā sektora organizācijas. Tā  vietā, sociālā uzņēmēja radītā vērtība ir transformatīvs ieguvums noteiktam sabiedrības segmentam vai sabiedrībai kopumā“.

Iespējams apgalvot: „Sociālie uzņēmēji apvieno sociālus mērķus un uzņēmējdarbības garu. To mērķis ir radīt pozitīvu ietekmi un sekmēt pietiekamus ienākumus, lai to nodrošinātu ilgtermiņā ( Definīcijas ilustrācija, A. Stirāne).

Kā sociālā uzņēmējdarbība atšķiras no tradicionālās uzņēmējdarbības?

Vai sociālie uzņēmēji ir īsti uzņēmēji? Uzņēmēji ar pavisam citu domāšanas veidu, bet uzņēmēji.

 

Kompetences definīcja un iepazīšanās ar pamatprasmēm

Definīcijas:

Domāšanas veids aplūkots, pamatojoties uz Oksfordas vārdnīcas sniegto definīciju. Ja mēs piekrītam, ka domāšanas veids ir kādam piemītošu attieksmju un spēju kopums, kam ir izšķiroša nozīme attiecībā uz sociālajiem uzņēmējiem?  Droši apgalvojams, ka sociālie uzņēmēji ir emocionāli inteliģenti, empātiski un tiem piemīt spēcīga vēlme radīt pārmaiņas sabiedrībā, bet to pašu iespējams teikt par nodibinājumu un NVO pārstāvjiem. Tomēr pirmā grupa vienlīdz ir arī kaislīgi uzņēmēji, kuri zina, kā pelnīt naud un pārvaldīt sevis rastos risinājumus, lai radītu vēl lielāku ietekmi uz sabiedrību. Interesants ir apstāklis, ka iepretim nodibinājumiem un NVO, kuri lielākoties ir atkarīgi no privātajiem un publiskajiem fondiem, nereti ietekme uz sabiedrību saistīta ar ekonomisko izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu.

Domāšanas veids – ir kādam piemītošu attieksmju kopums.

Prasme – spēja kaut ko labi darīt, zināšanas.

Prasme-kompetence – personas kapacitāte izprast situāciju un uz to atbilstoši reaģēt, līdzvērtīgu spēju, zināšanu un prasmju kopums, kas sniedz spēju efektīvi rīkoties dažādās situācijās. Tā kā katram atbildības līmenim ir savas prasības, personas prasmes un kompetence var attiecīgi īstenoties jebkurā cilvēka dzīves periodā vai jebkurā savas karjeras posmā.

Nav šaubu, ka sociālajam uzņēmējam nepieciešamo prasmju un kompetenču kopums, nereti ir sarežģītāks un daudzpusīgāks par tradicionālajam uzņēmēja vai NVO īpašniekam piemītošajām prasmēm. Būt par uzņēmēju ir pietiekami sarežģīti, jo jāspēj būt ne vien līderim, bet arī grāmatvedim, zīmolvedības ekspertam, stratēģiskās attīstības plānotājam u.tt. Būt par sociālo uzņēmēju nozīmē, ka piedavām tam visam, jāspēj būt arī pētniekam un ekspertam tajā jomā, kurā tiek risināta problēma, zinošam par sociālo ietekmi, piemēram, kā to merīt, kā ievākt datus, kā tos analizēt, kā izvērtēt ekonomisko situāciju valstī un daudzas citas lietas. Nav šaubu, ka vienam cilvēkam ir grūti būt pilnīgam visās šajās jomās un tad nozīmīgu lomu spelē komanda, apliecinot, ka trūkstošās prasmes iespējams gūt, piesaistot jaunus komandas locekļus, deleģējot uzdevumus, vadot cilvēkus utt.

 

Eiropas Komisijas prasmju prasības – pamatprasmes

 

ES valstu ilgtspējīgas attīstības un profesionālās kvalitātes uzlabošana kopumā un katrai personai atsevišķi tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem uzdevumiem jebkurai sabiedrībai, kas vēlas izdzīvot globalizētas konkurences apstākļos. Ikvienas valsts ilgtspējīga attīstība balstīta uz trim fundamentāliem pilariem: ekonomiskā izgausme, ekoloģiskais līdzsvars un sociālais progress. Valsts sociālajā progresā būtiska loma ir tās iedzivotājiem. Tādēļ saskaroties ar mūsdienu pasaules sarežgītajiem izaicinājumiem indivīdiem ir nepieciešama plaša prasmju un kompetenču daudzveidība.

Savienība, attiecībā uz iemaņu un prasmju konkurētspēju pasaules kontekstā, nokļuvusi ES Komisijas un citu starptautisko organizāciju redzeslokā. Ir skaidrs, ka sagatavot ļoti garus sarakstus ar visu, kas indivīdam var būt nepieciešama viņa dzīvē, pavisam nebūtu praktiski, taču norādāms, ka mūsdienu sabiedrība cilvēkiem ir izvirzījusi sarežģītas prasības. Tāpēc ES Komisijas mērķis bija precizēt galvenās iemaņas, kas varētu parādīt, cik labi sagatavoti dzīves izaicinājumiem ir jaunieši un pieaugušie, kā arī noteikt vispārējos izglītības sistēmu un mūžizglītības mērķus.

Sadarbojoties ar plaša spektra zinātniekiem, ekspertiem un organizācijām, tika izstrādāts neliels galveno prasmju saraksts. (Eiropas atsauces sistēma pamatprasmēm mūžizglītībā “Eiropas Parlamenta un Padomes pamatprasmju un mūžiglītības ieteikums 2006/962/EK 2006. gada 18. decembrī (OV L 394, 30.12.2006., 10./18. lpp.”).

Katram cilvēkam jāprot izmantot savas prasmes tā, lai varētu:

1. a) sniegt vērtīgus rezultātus sabiedrībai un indivīdiem;
2. b) palīdzēt indivīdiem izpildīt prasības plaša spektra jomās;
3. c) būt nozīmīgs ne tikai speciālistu vajadzībām, bet arī sabiedrības indivīdiem un sabiedrībai kopumā.

Tāpēc Eiropas Parlaments un Padomes pieņēma ieteikumu kopumu „Eiropas struktūras mūžizglītības galvenās pamatprasmes“ (Eiropean Framework for key Competences), kas ieviesa eiropeisku sistēmu pamatkompetenču un mūžizglītības jomās. Sistēmā pirmo reizi Eiropas līmenī ir noteiktas un definētas galvenās iemaņas, kas pilsoņiem ir nepieciešamas viņu personiskai izaugsmei, aktīvai pilsonim piedienīgai rīcībai un nodarbinātības iespējām, kas balstītas uz izglītotu sabiedrību. Dokuments izdala astoņas galvenās kompetences, proti, pamatprasmes:

1. saziņa dzimtajā valodā;
2. saziņa svešvalodās;
3. matemātiskās prasmes un pamatprasmes dabaszinībās un tehnoloģijās;
4. digitālās prasmes;
5. prasme mācīties;
6. sociālās un pilsoniskās prasmes;
7. pašiniciatīva un uzņēmējdarbība;
8. kultūras izpratne un izpausme.

 

Sociālā uzņēmēja vajadzības un to nozīmīgums

Kas ir sociālā uzņēmēja dzinējspēks un kā to izmērīt: sociālā ietekme un tās mērīšana?

Jautājumi pieejami Slaido.com: KAS TEVI MOTIVĒ UZSĀKT SOCIĀLO UZŅEMĒJDARBĪBU?

Rezultāti: Sekos

Sociālais uzņēmējs (sociālā uzņēmējdarbība) rada sociālo ietekmi uz mērķgrupu un sabiedrību kopumā. Iespējams apgalvot, ka kamēr tradicionālie uzņēmēji tiek definēti pēc  uzņēmējspējas,proti, mērķa radīt  apgrozījumu  un  gūt  peļņu,  sociālie  uzņēmēji  tiek definēti  pēc  motivācijas  radīt  sociālo  ietekmi  noteiktai  mērķgrupai  vai  plašākai sabiedrības daļai.

Lai spētu risināt sociālas problēmas nereti nozīmīga ir spēja uz problēmu lūkoties plašākā perspektīvā – aptverot strukturālus, institucionālus un politiskus sociālo problēmu izcelsmes iemeslus. Tas var tikt darīts dažādos veidos. Viens no visbiežāk lietotajiem ir rašanās cēloņa un vēlamo pārmaiņu izvērtēšana. Izvērtēt sociālo problēmu iespējamos cēloņus var būt sarežģīts uzdevums,  bet ir svarīgi to pārdomāt un censties ietekmēt.

Investīciju mērķis arī nav personīgs ieguvums, bet gan uzņēmuma aktīvu pielietošana sociālu mērķu sasniegšanai. Mērķis ir sociālas vērtības un ietekmes (pārmaiņu radīšana). Naudas investēšanas gadījumā ne uzņēmuma īpašniekam, ne investoram nepienākas dividendes no gūtās peļņas. Investori var atgūt savu naudu vai to atkārtoti reinvestēt. Uzņēmumam līdztekus sociālam mērķim jāspēj segt izmaksas un būt finansiāli stabilam. Līdztekus sākotnējās investīcijas tiek atgrieztas to investoriem, savukārt peļņa paliek uzņēmumā ar mērķi palielinātas tās sniegto ietekmi un sociālo vērtību.

Holistiskā, visaptverošā perspektīvā, kurā sociāla ietekme tiek skaidrota kā kaut kas, kas sniedz labumu sabiedrībai kopumā, ANO Ilgtspējīgas attīstības departamenta nospraustie mērķi (turpmāk  tekstā – IAM) var  kalpot kā vienots izpratnes un komunikācijas ietvars. Vēl jo vairāk ‒ IAM ietvars spēj sekmēt un nodrošināt sociālo uzņēmēju komunikāciju, diskusijas un sadarbību starp dažādu sektoru, kā, piemēram, valsts, nevalstiskā un tradicionālā (privātā sektora) pārstāviem un organizācijām. Radīt sociālas pārmaiņas arī ikdienišķā vidē un nacionālā mērogā, kā to dara daudzi sociālie uzņēmēji, ir svarīgi. Taču sociālajiem uzņēmējiem un visiem citiem, kuri tiecas pasauli padarīt labāku, tik pat nozīmīgi ir redzēt pārmaiņas plašākā – globālā kontekstā un pārliecinieties, ka šie centieni būtībā ir daļa no kopīgiem mērķiem un plāniem.

Sociālās ietekmes mērīšana

Tāpat  kā  tradicionālajā  arī  sociālajā  uzņēmējdarbībā  ir  svarīgi  mērīt  produktu piedāvājuma rādītājus. Kamēr tradicionāli komercdarbībā tas tiek mērīts pēc finanšu rādītājiem gada pārskatos, sociālajā biznesā mērita tiek sociālā ietekme. Tādēļ, katram sociālajam uzņēmejam ir būtiski zināt, kas ir sociālā ietekme, un kā tā var tikt izmērīta.

Mičigana  Rosa  Sociālās  ietekmes  centrs  sociālo  ietekmi  definē  sekojoši: “Nozīmīga pozitīva pārmaiņa, kas adresēta, lai risinātu kādu sociālu izaicinājumu”. Citiem vārdiem sakot, sociālā ietekme ir atšķirība starp situāciju pirms un pēc pozitīvas iedarbības. Lai atspoguļotu vai pārmaiņas ir vai nav notikušas, ietekmi nepieciešams izmērīt. Kādēļ sociālajam uzņēmumam ir būtiski mērīt ietekmi un kādi ir iespējamie riski, ja tas netiek darīts? Iesākumā svarīgi saprast, ka tieši sociālā ietekme ir faktors, kurš nošķir tradicinālo no sociālās uzņēmējdarbības. Spēja pierādīt, ka tas ar ko jūsu uzņēmums nodarbojas, sabiedrībā rada pozitīvas pārmaiņas, padarīs jūs par sociālo uzņēmēju. Vēl viens iemesls, kādēļ ietekmi ir būtiski mērīt, proti, lai potenciālajiem investoriem un  sadarbības  partneriem  apliecinātu,  ka jūsu risinājums  patiešām strādā. Nemērot un  neatspoguļojot  sava  darba  rezultātus, jūs riskējat zaudēt uzticamību  saviem  klientiem  un  uzņēmuma  darbībā  ieinteresētajām  pusēm. Noslēdzošais, taču visnozīmīgākais aspekts, kādēļ mērīt ietekmi, ir spēja pierādīt, ka jūsu risinājums darbojas un pārmiņas tiek radītas pareizajā virzienā.

Lielākoties sociālais bizness darbojas, lai dotu iespēju un iekļautu sociālam riskam pakļautās grupas sabiedrībā,  darba  tirgū  reģionālā  vai nacionālā līmenī. Mērķgrupai var būt nozīmīga loma rezultāta radīšanā ne  vien  kļūstot redzamai un pārstāvot savas intereses, bet arī iedvesmojot apkārtejos uzņemties atbildību un radīt pārmaiņas. Pilnvarošanai ir svarīga loma minoritāšu riska grupu atbalstīšanā  un  spēcināšanā,  radot  vietu  un  iespēju  tām iestāties  par  savām interesēm un kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības daļu. Metodes atkarībā no dažādiem apstākļiem var variēt un būt vairāk vai mazāk individuālas vai kolektīvas.

Kādas ir sociālās probēmas?

Vispārināta vai specifiska sociālā problēma: tā var skart daudzus vai visus cilvēkus, piemēram, saistīta  ar vientulību,  narkotikām  vai  alkoholu,  vai  tā attiecināma  tikai  uz dažiem – noteiktu  mērķgrupu. Mērķgrupa var būt kāda minoritāte, sociāla, reliģiska, kulturāla vai kāda cita grupa. Tā var būt dzīve ar invaliditāti, nelabvēlīgos apstākļos vai grūtības atrast darbu un pelnīt iztiku. Tas var nozīmēt – būt sabiedrības izstumtam, piemēram, homoseksuālim, bijušajam ieslodzītajam, kādam, kurš atgriežas sabiedrībā bez darba un patvēruma.

Atbilstoši Patrīcijai Rodžersa,: “Pārmaiņu teorijas mērķis ir paskaidrot, kā tiek saprastas pakārtotās aktivitātes, kuras palīdz sasniegt vispārējo plānoto ietekmi. Pārmaiņu teorijas iespējams izstrādāt  un  pielietot  jebkuram  iedarbības  veidam – pasākumam, projektam, programmai, politikai, stratēģijai vai organizācijai“.

Lai saprastu kādu problēmu risina noteiktais sociālais uzņēmums, tiek ieteikts vizualizēt pašu problēmu, tās cēloņus un iespējamās sekas, kas vēlāk palīdzēs identificēt Pārmaiņu teorijas pīlārus (1. Pielikums, Problēmu matriks)

 

Ir svarīgi izprast aktivitāšu un to rezultātu definīcijas. Kaut arī ir skaidrs, kas tiek izprasts ar aktivitātēm, dažkārt grūtības sagādā izpratne par atšķirību starp tūlītējo rezultātu, ieguvumu un ietekmi. Tūlītējs rezultāts pēc programmas/nosacījumu maiņas (aktivitātes) tiek  saukts  par tūlītēju rezultātu. Piemēram, cik cilvēki piedalījās peldēšanas nodarbībā, dalībnieku skaits arī būs izmērāmais tūlītējs rezultāts, bet  tas nevar sniegt izpratni vai vēlētā ietekme tikusi īstenota. Toties ieguvums ir īstermiņa vai ilgtermiņa rezultāts, kas tika sasniegts pēc programmas vai nosacījuma  maiņas, piemēram, izmaiņas peldēšanas nodarbību dalībnieku peldētprasmēs. Tādēļ var droši apgalvot, ka ieguvums ir vēlamā pozitīvā pārmaiņa uz sabiedrībā aktuālo izaicinājumu, kas ilgtermiņā rādīs arī sociālo ietekmi. Tādēļ padziļināti aplūkosim arī citus aspektus.

Droši apgalvot, ka ieguvums ir vēlamā pozitīvā pārmaiņa uz sabiedrībā aktuālo izaicinājumu, kas ilgtermiņā rādīs arī sociālo ietekmi.

Daži “ieguvumu” piemēri:

• pieaudzis otrreizējai pārstrādei sašķiroto plastmasas atkritumu skaits;
• vairotas zināšanas par HIV sekām;
• samazinājušies aizspriedumi par cilvēkiem ar autismu;
• uzlabota emocionālā inteliģence (EQ).

Lai nu kā, ir gandrīz neiespējami mērīt rezultātu bez tā mērīšanas indikātoru identificēšanas.

Rezultātu indikatori

Jebkuru rezultātu ir iespējams padarīt saskaitāmu vai izmērāmu. Lai to izdarītu ir nepieciešams atrast piemērotāko rezultātu mērīšanas indikatoru.

Daži rezultātu un to indikatoru piemēri:

• Rezultāts: Vairota apziņa par palstmas atkritumu šķirošanas nozīmi.

Indikators: Katrā mājsaimniecībā sašķiroto plastmas pudeļu skaits pēc 3 mēnešus ilgas dalības programā.

• Rezultāts: Uzlabots fiziskais stāvoklis.

Indikators:  Skaits,  cik  metrus  persona  var  nopeldēt  pēc  3  mēnešus  ilgas  dalības peldēšanas nodarbībās.

Kā noteikt atbilstošākos rezultātu indikatorus?

Rezultātu indikatori ir rādītāji, kas atspoguļo, cik labi mēs sasniedzam savus noteiktos rezultātus. Tie mums palīdz noskaidrot, vai lietas mainās tā, kā mēs to, izstrādājot rezultātu rādītājus, iecerējām. Lai spētu atspoguļot plānotos rezultātus, ļoti labi  atbilstošam  indikatoram  jābūt  specifiskam,  novērojamam  un  ar  izmērāmām pārmaiņu īpašībām.

Dažu labu indikatoru piemēri:

• Ģimeņu skaits,  kas  piedalās  iztikas  līdzekļu  programmā  tās  pirmā  darbības gada;
• Nepilngadīgo māmiņu skaits, kuras apmācītas zīdaiņu ēdināšanā 3 mēnešus pēc programmas uzsākšanas
• Pārbaudītu un  drošu  asiņu  piegādes  līmenis  slimnīcās,  ko  mēra  reizi  sešos mēnešos;
• Pārstrādei nodoto plastmasas pudeļu skaits gadu pēc programmas sākuma.

Ļoti labam indikatoram būt jābūt izmērāmam ar viegli saskaitāmiem rādītājiem (piem.%),  tam  jābūt  reāli  sasniedzamam,  jābūt  piemēroti  atspoguļotam  darbībā iesaistītajām pusēm. Tāpat arī nepieciešams noteikt laika ierbežojumu, kura mērījumi tiek veikti un tam nevajadzētu atstāt brīvu vietu tā interpretācijai.

 

Kontroljautājumi:

 

Kāda  ir  tava  personīgā sociālās uzņēmējdarbības definīcija?

Atrodi sociālo uzņēmeju piemērus savā valstī. Izvērtē, kā tie rada sociālo ietekmi un centies saprast, kādēļ tieši šāds darbības veids tev ir saistošs?

Pārbaudi,  vai tevis plānotie rādītāji  ir  konkrēti,  izmērāmi,  sasniedzami,  uzticami  un ierobežoti laikā.

Mēģini savā valstī atrast sociālu uzņēmumu un pārbaudīt, vai tas pareizi novērtē sociālo ietekmi.

 

Atgriezties uz moduli

Šis materiāls tapis projekta  “Sociālās uzņēmējdarbības izaugsmei būtiska domāšanas veida stiprināšana” NPAD -2017/10203 ietvaros ar Nordplus Adult programmas finansiālu atbalstu. Par publikācijas saturu atbild projekta vadītājs un tas ne vienmēr atspoguļo Nordplus vai citu finansiāla atbalsta sniedzēju un ieinteresēto pušu viedokli.